Itālija

  • Valsts apraksts

OFICIĀLAIS NOSAUKUMS

 

Itālijas Republika (Repubblica italiana)

 

VALDĪBA

Parlamentāra republika- prezidents Serdžo Matarella

 

ĢEOGRĀFIJA

Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku (Apūlijas dienvidi veido formu kā papēdim, bet Kalabrijas reģions veido purngalu). Tā robežojas ar Šveici un Austriju ziemeļos, ar Franciju ziemeļrietumos, ar Slovēniju austrumos. Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām — ar Ligūrijas un Tirēnu jūru rietumos, Adrijas jūra austrumos, Jonijas jūru un Vidusjūru dienvidos. Itālijai pieder divas lielas salas: Sicīlija un Sardīnija, kā arī vairākas mazākas salas, no kurām lielākā ir Elba. Sicīlija un Sardīnija ir arī divas vislielākās salas Vidusjūrā.

Itālijas ziemeļos slejas Alpu kalni, bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā - Apenīni. Itālijas dienvidi ir vulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austrumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā — Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā v.j.l., savukārt netālu no Neapoles atrodas Vezuvs, kas savulaik nopostīja Pompeju pilsētu. Itālija savu augstāko virsotni - Monblānu (itāliski - Monte bianco) -, kas paceļas 4807 metrus v.j.l., dala ar Franciju. Tā ir vienlaikus arī augstākā virsotne Eiropā.

 

TERITORIJA

 

301 318 kvadrātkilometi
 

IEDZĪVOTĀJI

60 605 053 (2010)

 

GALVASPILĒTA

Roma 2 761 477

 

LIELĀKĀS PILSĒTAS

 

Milāna      1 324 110
Neapole      959 574
Turīna         907 563
 

VALODA

Itāļu

 

VALŪTA

 

Eiro (EUR)

 

RELIĢIJA

 

Dominējošā reliģija ir kristietība, konkrēti, Romas Katoļu baznīca.

 

 

 

KLIMATS

 

Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras. Ja Itālijas ziemeļos klimats ir mērens ar subtropu klimata iezīmēm, tad dienvidos tas ir izteikti subtropisks. Ziemeļos vasarās pārsvarā ir karsts laiks ar jūlija vidējo temperatūra no +22 °C līdz +24 °C, bet ziemas ir mēreni aukstas ar vidējo janvāra temperatūru 0 °C. Dienviditālijai ir raksturīgs Vidusjūras klimats - karstas un sausas vasaras ar vidējo jūlija temperatūru +26 °C, bet ziemas ir daudz maigākas nekā ziemeļos, ar vidējo janvāra temperatūru +8 °C līdz +10 °C. Sniegs Itālijas dienvidos ir reta parādība, kaut arī kalnu masīvos virs 1500 metriem tas ir sastopams gada aukstajā sezonā.

 

CEĻOTĀJIEM

 

Ļaujieties atpūtas ceļojumam uz Itāliju un atklājiet Itālijas unikālās atpūtas un tūrisma iespējām. Ar mākslas dārgumiem tā ir bagāta kā neviena cita Eiropas valsts. Atpūtas ceļojums uz Itāliju noteikti būs aizraujošs. Jau vairākus gadsimtus cilvēki tiecas redzēt arhitektūras, skulptūras un glezniecības šedevrus, pateicoties kuriem izaugusi Eiropas māksla. 
Arī pati mazākā Itālijas pilsētiņa glabā nozīmīgus vēstures notikumus un bijušās slavas pēdas. Centrālajos laukumos apskatāmo katedrāļu un seno celtņu drupas atceras šeit eksistējušās etrusku, seno romiešu un viduslaiku pilsētvalstis. Ceļojums uz Itāliju spēj piedāvāt atpūtu jebkurai gaumei, un ne tikai dažādās ainavas un zelta pludmales, bet arī neskaitāmie kultūras pieminekļi joprojām valdzina ceļotājus. 

Itālija ir aizrajoša gan vasarā, gan ziemā. 

 

VĒSTURE

Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Šīs grieķu apdzīvotās vietas dēvēja par Lielo Grieķiju (Magna Graecia). Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarā ģermāņi. Līdz 19. gadsimtam Itālija bija sadalīta nelielās valstīs, no kurām lielākās bija Pāvesta valstsSardīnijas karalisteAbu Sicīliju karalisteVenēcijas Republika un Toskānas hercogiste.

1859. gadā Sardīnijas Karaliste un Francija pieteica karu Austrijai un ieguva Lombardiju. 1860. gadā Abu Sicīliju karaliste anektēja Parmas, Modenas un Toskānas hercogistes un Pāvesta valsti, bet tā paša gada maijā itāļu brīvprātīgo armija Džuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā un pievienoja to Sardīnijas karalistei. 1861. gada 17. martā par apvienotās Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II.

1882. gadā Itālijas Karaliste pievienojās Trejsavienībai, taču Pirmajā pasaules karā pievienojās Sabiedrotajiem. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā, par ko tā tika izslēgta no Tautu savienības. 1939. gada 22. maijā Itālija noslēdza militāru aliansi ar Vāciju un Otrā pasaules kara cīnījās pret Sabiedrotajiem. Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība ar monarhiju noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka valsts turpmāk būs republika.

1949. gadā Itālija bija viena no NATO dibinātājām, bet 1958. gadā — viena no Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām.


VIRTUVE

 

Ir viena no senākajām un tradīcijām bagātākajām nacionālajām virtuvēm. Lai gan paši itāļi neuzskata, ka viņiem ir tāda kopīga nacionālā virtuve – dažādos reģionos tradicionālie ēdieni atšķiras – tomēr ir dažādas iezīmes, kas atšķir itāļu virtuvi no visas pasaules nacionālajām virtuvēm. Itāļu virtuve ir diezgan vienkārša – ēdienu pagatavošanā tiek izmantoti vietējie produkti, kas ir svaigi un kvalitatīvi. Ēdienos tiek izmantoti vienkārši komponenti – tam iemesls meklējams vēsturē, kad itāļu tauta bija vēl nabadzīga. Lai gan ekonomiskā situācija un ēdienu pagatavošanas iespējas ir mainījušās uz labo pusi, tomēr joprojām, balstoties savā kultūras vēsturē, parasti tiek sastāvdaļās izmantoti graudaugi, olīveļļa, jūras veltes un citi produkti, kas sastopami apkārtnē. Atšķirībā no citām nacionālajām virtuvēm, kur jūtams konservatīvisms, itāļi nebaidās eksperimentēt.

Iedomājoties Itāliju, bieži vien prātā nāk divas lietas – pica un pasta. Šie ēdieni ar ļoti daudzām variācijām patiešām arī ir vieni no galvenajām sastāvdaļām itāļu virtuvē. Picas tiek ceptas visos Itālijas reģionos, bet īpaši dienvidos. Picu veidi ir tik dažādi, ka pilnīgi ikviens spēs atrast tādu picu, kas var sniegt neatkārtojamu baudījumu garšas ziņā. Tradicionāli uz picām tiek likti produkti, kurus var atrast šajā dienvidu zemē – gan jūras veltes (mīdijas, austeres, jūras zāles), gan dažādas gaļas (vista, šķiņķis, salami), protams, arī sieri. Šis piena produkts – siers – pats par sevi ir itāļu virtuvē ir ļoti svarīgs. Siera veidi ir ļoti daudzi – gan mīkstie, gan cietie, gan pūdētie, gan asie, gan maigie. Piemēram, Buratta, Gorgonzola, Gran Moravia, Mascarpone, Mozarella, Ricotta un vēl daudzi citi.

Dažādo veidu pastas un kombinācijas ar mērcēm ir viena no svarīgākajām itāļu virtuves sastāvdaļām. Turklāt ir gan svaigas, gan žāvētas pastas, kuru forma, konsistence, krāsa var ļoti atšķirties. Pazīstamākās pastas ir spageti, bucatini, fetuccine, tagliatelle, linguine. Visā pasaulē ir zināms viens no itāļu makaronu ēdieniem – lazanja, kura tiek gatavota gan ar malto gaļu, gan pupiņām, gan dažādiem citiem dārzeņiem.

Tāpat kā citās dienvidu zemēs, arī Itālijā viens no galvenajiem dzērieniem ir vīns. Vīnogas tiek audzētas turpat dažādos Itālijas reģionos, nodrošinot daudzveidīgu garšas buķeti. Iecienīti ir arī dzirkstošie vīni. No karstajiem dzērieniem pats populārākais ir espreso. Šādas kafijas dzeršana ir ikdienišķa itāļu dienas sastāvdaļa. Bieži vien tiek dzerti arī kapučīno, kam klāt tiek pievienots ļoti daudz piena.

Ēdienu pagatavošanā noteikti tiek izmantota olīveļļa. Svarīgas garšvielas ir baziliks, pašas olīvas, oregano, safrāns un citas. Itāļi ir viena no tām kultūrām, kurai ēdiena baudīšana ir svēts un cienījams process. Ēšanas laikā nekas cits nenotiek – dzīve it kā uz pāris stundām apstājas. Ēdot itāļi nekad nesteidzas, bet gan lēnām izbauda katru kumosu – steigšanās ir kā itāļu virtuves apvainošana.